Laura Skujiņa: cīņa ar sevi

Populārai sportistei no Rīgas Laurai Skujiņai pagātnē bija jāiet caur cieto dzīves posmu, ko viņa sauc par cīņu ar sevi. Laura veiksmīgi sāka savu karjeru brīvajā cīņā: zelts Eiropas čempionātā U-18 (ti, līdz 18 gadiem), zelts un sudrabs atkal U-20 Eiropā. 2014. gadā viņa saņēma bronzas medaļu Eiropas čempionātā un Pasaules čempionātā. Bet pagājušajā gadā, regulārā treniņnometnē Ķīnā sportiste tika nopietni ievainota. Smaga operācija. Un vēl smagāka rehabilitācija kad burtiski bija no jaunu jāiemācas staigāt un sapņot par atgriešanos sportā. Bet 28 gadus vecai Laurai tas izdevas. Šo interviju viņa deva pirms došanās uz Stambulu, kur pagāja otrais kvalifikācijas turnīrs pirms 2016. gada Olimpiskajām spēlēm.

 Karjeras sākums

 Laura, kad tu tikai sāki nodarboties ar brīvo cīņu, vai tu domāji ka sasniegsi šo līmeni?

Cīņa bija ne tikai mans hobijs. Nekādu lielu plānu saistītu ar sportu man nebija. Man bija ieinteresanti apmeklēt nodarbības. Es arī gāju uz darba nodarbībām pie sava klases audzinātāja, dejoju skolas grupā Fraktus, un apmeklēju volejbola un basketbola nodarbības. Man patīka viss, bet tās nodarbības bija grūti savienot, tāpēc 7. klasē, es nolēmu pievērsties brīvai cīņai. 

Daudzi saka, ka tas nav sieviešu sporta veids. Kāpēc tu izvēlējies tieši to?

Mans brālis nodarbojās ar cīņu, un man vienmēr bija interesanti klausīties viņa stāstus par sacīkstēm. Par to, ko bija interesanti redzēt arī citās pilsētās, un, protams, klausīties stāstus par pašu cīņu. Kad mans pirmais treneris atnāca uz mūsu skolu piedāvāt bērnu nodarbības brīvajā cīņā, es ar savu draudzeni nolēmām izmēģināt. Tā es atnācu brīvajā cīņā.

Sports pēc traumas

Kā tu jūties tagad, pēc traumas? Vai esi atgūvusi formu?

Es esmu laimīga, ka varu cīnīties atkal. Tagad man ir ļoti grūts periods. Uz kājām es piecēlos, bet līdz vēlamai formai man vēl ir tālu.

Kas šobrīd ir visgrūtākais tev? Fiziskas vai garīgas mācības?

Ar fizisko sagatavotību tagad jau viss ir labi, bet man nav pietiekami daudz prakses. Agrāk, gatavojoties lielajiem startiem, es pavadīju daudz laika mācību nometnēs. Šoreiz traumas dēļ, man bija pārtraukums uz gadu, nav pietiekami daudz laika. Ir grūti saprast, ka mums ir jāpiedalās ļoti svarīgos kvalifikācijas turnīros pirms Olimpiskajām spēlēm, un joprojām neesmu savā labākajā formā. Ir jācīnās gan ar pretinieku, gan ar savām šaubām. Vienīgās «zāles», kas palīdz man — pavadīt daudz laika zālē ar spēcīgiem sāncenšiem.

Kā notika tava sagatavošana kvalifikācijas turnīriem?

Pati sagatavošana sākās decembrī, bet vispirms tā bija cieši saistīta ar rehabilitācijas procesu. Pirmie reālie treniņi uz paklāja sākās tikai februāra otrajā pusē, treniņnometnē Daugavpilī. Pēc Eiropas čempionātā Rīgā, es devos uz mēnesi Ļvovā lai cīnīties ar spēcīgākiem Ukrainas cīnītajiem. Pēc tam bija laiks doties uz pirmo kvalifikācijas turnīru Serbijā. Trīs kvalifikācijas sacensību grafiks pirms Olimpiskajām spēlēm bija tik saspringts, ka starp tām bija gandrīz neiespējami veikt nopietnus treniņus, bet ir nepieciešams saglabāt formu, kuru esmu sasniegusi.

 Pēc šādām smagām traumām daudzi sportisti neatgriežas sportā. Kā tu to pārvarēji?

Smagai traumai vienmēr seko ilgs rehabilitācijas process. Bet man bija ļoti labs stimuls — sapnis par braucienu uz Olimpiskajām spēlēm. Arī ļoti palīdzēja tuvo cilvēku atbalsts.

P.S. Publicēšanas brīdī kļuva zināms, ka Laura Skujiņa nav saņēmusi atļauju braukt uz Olimpiskajām spēlēm 2016. Riodežaneiro. Tātad, cīņa ar sevi Laurai turpinās. Šodien viņa turpina trenera karjeru, viņas mācekļu skaita — Latvijas čempions brīvajā cīņā Lukjanec Viktorija, kura ir sagatavojusi šo interviju.